Nekāda sakara ar bumbieriem, tos šodien negribēju ēst.

Pamodos un jutos kā vakarā. Kā kaut kādā telpā bez laika vienības, mans bioorganiskaisintegrētais pulkstenis bija apstājies vai arī ļoti ieskrējies, jo es nespēju neko saprast, protams, attiecībā uz laiku. Debesis tik tumšas, gaiss garšoja pēc vakara, bet smaržoja pēc rīta. Stulbi , ka nevaru savas sajūtas ielikt burciņā, tad augšuplādēt viņas te, jo uzrakstīt nevaru un nevarēšu kā es jutos šorīt, burciņu gan atstātu sev - jums tiktu tikai sajūtas. Es domāju ar sajūtām un jūtu ar domām. Tomēr rudens ir skaists, ne tādā ziņā, ka vajag gulties lapu kaudzē un fočūzelēties. Drīzāk jau ar to skaņu, ko rada lapa atsitoties pret grīdu, to grīdu, kas ir ārā.  Ar lapu virpuli, ko aiz sevis atstāj braucoša mašīna un ar mitro asfalta segumu.

Tāds nu es izpeldēju laukā no mājas, galva piebāzta ar orandžām lapām, īsti nemaz nezinādams cikos sākas lekcija.
Jau braucu tramvajā. Aizmugurē sadzirdēju telefonsarunu, un jā - man patīk noklausities svešu cilvēku runas. Runāja džeks, kas teica, ka tagad braucot uz Alfu pirkti bikses, ne tādas pa 80 latiem - nedaudz lētākas, viņš jau zināja kuras viņš pirks. Tad nu es pasmējos, nejau par biksēm. Par ceļojumu uz alfu, pats nodomāju: "what a looser, nepareizajā tramvajā iekāpis. Šitas tač neiet uz alfu".
Lomas, domas, somas un omas mainījās, kad piefiksēju, ka tramvajs nav nogriezies tur, kur tam vajadzētu manā gadījumā nogriesties un es tagad pats dodos uz alfu, i`m a looser , jes i am. Ko darīt, jālec laukā un jādodas pretvējam pretī, uz lekcijām. Es paspēju uz fotogrāfijas lekciju, jēs. Pat nenokavēju, jo es taču nekad nekavēju, jā ser.

Un jā, man patīk fotogrāfijas lekcijas, jo tajās es jūtos gudrs, zinošš un spējīgs papildināt pasniedzēju kamēr visi sēž un domā "what the fuck is ekspozīcijas laiks?".
Vai, piemēram,  "vai kāds zin kas šie ir par cipariem?" uzmini, kurš vienīgais paceļ roku un pasaka, kas tie tādi ir? - WRONG! tas nebija Alfrēds, pavisam vienkāŗšā iemesla dēļ, ka mums fotogrāfiju neivens Alfrēds nemācās, pat ja mācītos tad diezvaj viņš zinātu kaut ko par fragmas atvērumiem, ekspozīcijām, asuma dziļumiem, fokusa attālumiem, filmas jūtībām, attēla ietekmējošajiem faktoriem un stuff like that.
Un jau pienākušas lekcijas beigas, pasniedzējs , cenšoties atbildēt uz kādu muļčīgu jautājumu: "nū, vārbūt puisis tur aizmugurē spēs izstāstīt, pats esmu piemirsis", un tad es varu pavērt savas lūpas un ar mēli visu, ko es zinu izgrūstu laukā, ohh what a feeling. Uz muļčīgu man, viņam arī, pārējiem - noteikti nē.

Arī jaunais montāžas instruktors pavēra jaunas durvis visiem jautājot "Nu kāda ir jūsu montāžas pieredze, ar ko ir montēts un ko jūs vēlaties uzzināt". 90% auditorijas teica - esmu nulle un neko nekad neesmu montējis un man ir bail no taimkodiem. Par taimkodiem sameloju, bet acis pagriezās uz manu pusi, kad teicu, ka labrāt vairāk uzzinātu par kompresijas moduļiem, skaņas normalizēšanu un krāsu korekciju jebkurā montāžas programmā. Es tiešām gribu zināt kā no savas , pēc zīdaiņu kakām smirdošās kameras, pilnās automātikas dēļ, es varu iegūt normālu skaņu, vismaz likt esošajai audio-caurejai izklausīties pēc kaut kā baudāma.

Es iekrītu cenšoties izdomāt kosmisku etīdi, kapēc man nepietiek ar vienkāŗšām, sadzīviskām lietām?

Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit

Tas man prasīja tikai 2minūtes, kaut gan saprotu, ka ,iespējams, tikko visnelietderīgāk iztērēju savas dzīves atlikušo laiku.

Rudens nav jānoķer, tas taču būs vēlreiz, vismaz vienu reizi. Un pat tad tas nav jāiemūžina 100 un 1 vienādā bilžukiņā. Kauns, kauns - biksēs auns.

Patiesībā tā sajūta ir samērā dīvaina, varētu pat teikt, ka nepatīkama. Un pie visa vainīgs ir laika trūkums. Šķiet, ka mans ķermenis kustas rutīnā un tik steidzas uz priekšu, jo tikko kā viens eksāmens ir uzrakstīts, tā uzreiz ar joni jāmetas jaunajā mācību priekšmetā, jo rīt jau būs par vēlu. Un tajā steigā mans "templis" ir kļuvis pavisam neapdzīvots. Dvēsele kaut kur ir aizklīdusi, viņa nespēj panākt mani šajā steigā. Un tas ir briesmīgi. Es esmu pārvērtusies par cilvēku, kurš daudz domā par starptautiskajām finansēm, ekonometriju, par zviedru un vācu valodu, pat par kredītpunktiem, bet ir aizmirsis par pavisam vienkāršo, bet tik ļoti vajadzīgo - cilvēcību. Esmu kļuvusi vienaldzīga. Praktiski pret visu. Tikai ik pa laikam, brīdī, kad pamanu rudens krāšņumu, uzpeld kaut kādi nomoda sapņi, pārdomas par apkārtējiem kā atbalss no tā, kas es biju iepriekš - tā jaukā, sirsnīgā, vienmēr-palīdzēt-gribošā Ieva. Esmu pārvērtusies par egoisti, jo esmu ieslodzījusies tādā kā kastē, kur esmu tikai es, mācību grāmatas, pieraksti, uzdevumi... Esmu kļuvusi par radījumu, kurš paver mazu šķirbiņu kastes vāka tikai tiem, kuri var būt noderīgi mācību procesā. Esmu kļuvusi nožēlojama. Kā vakar teicu Vikai, vienīgais, kas mani satrauc, esmu es pati, un arī tas mani satrauc.

No vienas puses šādi dzīvot ir vieglāk, jo tu vairs nepārdzīvo praktiski ne par ko. Kļūsti par zubri, kurš vienkārši mācās, uzņem dzīvošanai nepieciešamo ēdiena devu, nedaudz paguļ un atkal mācās. Tevi vairs nenomāc tādas lietas kā mīlestība, veselība, apkārējo cilvēku nedienas un rūpes. Tev viss ir kļuvis vienaldzīgs. Bet no otras puses šādai dzīvei ir ļoti daudz trūkumu. Tā ir pelēka, bezmērķīga, prieku nenesoša un nomācoša. Vienīgais, kas tiešām tai piešķir košumu, ir rudenīgās lapas, kas pārsteidz ar krāsu bagātumu un to variācijām. Un kas būs vēlāk, kad nebūs to krāsaino lapu? Tad jau mana dzīve kļūs pavisam drūma! Negribu tā dzīvot. Jāmeklē ceļš atpakaļ pie sevis pašas, būs "viņai" jāatvainojas un jācenšas vairs nekur neaizmirst un neatstāt. Varbūt tā būs grūtāk dzīvot, jo būs stipri vairāk dvēseles satricinājumu, sāpju, bet es noteikti negribu būt viens no tiem vienaldzīgajiem cilvēkiem, kuriem vienīgais, kas rūp, ir viņi paši. Paliek tikai atbildēt uz jautājumu, kā atgūt "viņu" atpakaļ...

vispār man reizēm šķiet, ka es dzīvoju rudenī...

kāpēc?

tāpēc...

Mierīgi.

neliels atskats kādā izgājienā pie dabas.. un to var redzēt sadaļā >fotō aļbom<

gluži kā mūsu valstī ir budžeta deficīts un citas problēmas, tā man pietrūkst laika visādām lieliskām lietām...

Man pietrūkst laika lietām, kas padarīja manu ikdienu krāsaināju, jeb skanīgāku... neatceros, kad būtu pēdējo reizi uzlicis savas lielās austiņas un vnk baudījis mūziku.. jāiztiek ar mazajām - skolā un datora skandiņām mājās... kad sanāk piesēsties pie datora..un arī tas ir diezgan reti un īslaicīgi...

Meklējot materiālus krievu valodas prezentācijai atradu šo un to interesantu - tomēr zināmu - bet aizmirstu..

pāris ievērības cienīgi mērķi ceļojumiem... ja naw ideju kur aizbraukt...

ieskaties..

http://whc.unesco.org/en/list

cik dīvaini, ka kara saplosītajā Irākā ir vairāk UNESCO objektu nekā mūsu tēvzemē - Latvijā..

Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums - vai sastopamas arī Latvijā?!

Bet patīkamais Somijā -  var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.

Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak:

Tātad recepte:

Mazliet apcep nevārītus rīsus (var kopā ar sīpoliem), tad pielej ūdeni divtik daudz cik rīsu.

Apcep sīpolu. Pa virsu liek dzeltenkājes. Gaida kamēr no tām iztvaiko ūdens, tad pievieno sāli un melnos piparus. Tad mazliet pielej eļļu vai sviestu un apcep.

Kad rīsi gatavi, tiem pievieno parmezānu vai citu cieto sieru, arī vienkāršu zilā pelējuma sieru. Daudzumu pievieno pēc patikas (tātad es pievienoju daudz!),  bet vajadzētu tik daudz, lai siers saķepina rīsus mazliet un dod tiem garšu.

Tad rīsiem pievieno apceptās dzeltenkājes un kārtīgi samaisa.

Pasniedz ar mazajiem ķiršu tomātiņiem.

Dažnedažāda mūzika rudenīgai noskaņai...

Nedēļas nogale aizvadīta, rudens krāso mūsu dabu :) Garastāvoklis ļoooti labs :) Barons gandrīz izcīna Prezidenta kausu, basketbols skatāms, pats arī nosportojos!

 Visā visumā šī nedēļa būs ļoti svarīga - BK Ķekariem 2dien pēdējais treniņš pirms pirmās spēles kluba pastāvēšanas vēsturē... Nozīmīgais notikums - spēle - jau 5dien 18.45...

Pēc nedēļas būs jaunas emocijas, labas vai sliktas, bet būs...

Turam īkšķus par Ķekariem, nākam uz spēli un lai visiem veiksmīga nedēļa...

http://www.broka.lv/radio/ vai pa tiešo te.

Un vakara izdevās kko nofotografēt šajā sakarā... kādas 9 bildes it tīri tā neko...

Vēlāk tās būs redzamas iekš "foto aļbom"

Skatoties pāri datora monitoram žilbst acis... tās koši dzeltenās kļavas.. nu jauks rudens - šobrīd..

Sajūtos kā vasarā vai rudenī, vai ziemā. Piemīt tendence saprast kad ir sācies rudens vai sākusies ziema, gaisā ir tāda smarža. Šorīt pamostos no smaržas ne smakas, deguns ciet ar pāris litriem puņķu. Vizuāli viss atgādina vasaru, ja neskaita biezajās jakās tērpušos cilvēciņus un sunīšus savos elegantajos mētelīšos, bet kaut kas nav tā kā vajadzētu būt vasarā. Atrodos starp diviem gadalaikiem. Iespējams tās padsmit biz-biz-mārītes, kas šorīt bija salidojušas manā istabā slēpās no rudens ierašanās. Jo pulksten sešos vakarā sākās rudens, bet man te istabā vēl ir silts, pateicoties vakardienas ķimerēšanai ap apkures sistēmu. Tomēr šoks ir kāda velna pēc pie maniem griestiem, loga un pie sienas bija tik daudz biz-biz-mārīšu, kuras es lēnām un uzmanīgi ar savu ISIC bukletu mēģināju izdzīt no istabas, bet lai vai cik effektīvi es tās dabūtu ārā, tās pieplaka pie loga un dažas pat salidoja atpakaļ. Vārbūt viņas manī sajuta manu kukainisko essenci. Arī liels garkājtētiņš pie ārdurvīm mani gaidīja, lai padotu labudienu, kāda īstenība tur labadiena, ja kakls tik ļoti sāp un nāk klepus.
Interesanti vērot cilvēku strīdus. Viņi jau gandrīz bija tikuši līdz mājas durvīm, bet tad viņa apgriezās un aizgāja. Viņs saķēra viņas roku un teica "beidz tēlot", viņa klusēja un lēnām devās līdzi, tomēr, kad viņš atlaida viņas roku viņa pagriezās un devās prom, pat neatskatījās. Un viņš neizskatījās, ka gribētu pat viņai doties līdzi. Emocionālais nostaļģiskais rudens sāksies, sveiki un labdien.

Pirmoreiz mēģināju HDRI. Ar Picturenaut - freeware, vismaz.